Zelta drudzis

Balvas1896.gadā Džordžs Karmaks, zvejojot upē, tās smiltīs nejauši uzgāja palielu zelta gabalu un zelta smiltis. Šo brīdi arī uzskata par faktisko “zelta drudža” sākumu. Daudzi neticēja zelta atrašanās iespējām šajā apvidū, taču dažas nedēļas vēlāk sākās īsts zelta meklēšanas drudzis. Amerikas ekonomiskās depresijas nomocīti cilvēki sāka pārcelties uz šo neapdzīvoto, mežonīgo zemes stūri, lai tādējādi uzlabotu savu finansiālo stāvokli.

Uz zelta atradnēm devās gan parasti ļaudis, gan tirgotāji, gan inteliģences pārstāvji. Kaut arī ceļa grūtību nomocīti sniegotajās kalnu pārejās savas dzīvības zaudēja tūkstošiem laimes tīkotāju, atbraucēju skaits pieauga ar katru dienu.

Lai panāktu cerēto zeltračiem bija jāpārvar ne mazums grūtību. Bargie klimata apstākļi un mežonīgā daba uzlika savus noteikumus. Garajā ceļā viņus apdraudēja ne vien plēsīgie dzīvnieki, bet arī citi laimes meklētāji, kas aiz skaudības par citu veiksmi, sāka aplaupīt pārējos.

Zeltu ieguva pārsvarā ar diviem paņēmieniem, skalojot vai rokot. Vietā, kurā atrada zeltu tika nozīmēta “atklājuma vieta”. Attiecīgi citas vietas tika nozīmētas augšup un lejup pa straumi, kuras sanumurēja kā “1 uz augšu” un “1 uz leju”. Ja apkārtnē bija pieejami kokmateriāli tad tika izgatavota gara rene caur kuru tika novirzīta ūdens straume, kas noskaloja granti. Zelts palika gropēs renes dibenā.

Ziemeļos seno upju izžuvušās gultnes ir aizgruvušas ar mūžīgi sasalušiem dubļiem, kurus sauca par “draņķi”. Zeltrači, izkaļot tikai dažus metrus dienā, raka dziļas šahtas līdz pat upes gultnei. Kad tika sasniegta grants, tā tika transportēta virszemē un skalota.

Zeltrači vairāku gadu garumā pārceļoja no vienas atradnes uz nākamo, atstājot aiz sevis jaunas apdzīvotas pilsētas.

“Zelta drudzis” norima 1914.gadā tik pat strauji kā bija iesācies, atstājot aiz sevis  atmiņas, kas iedvesmoja daudzus rakstniekus ar saviem neticamajiem, bet patiesajiem notikumiem par zeltraču dzīvi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

*